Reiz sen senos laikos, patiesībā, pat vairākas reizes, es raudot biju uz ceļiem Dieva priekšā Viņam jautājot:
Vai man maz ir kāds talants?
Vai ir kaut kas ko es varētu izdarīt tik labi, cik vien varu?
Vai man kādreiz kas izdosies?
Šī aina ir tik spilga, ka redzu to joprojām it kā tas būtu bijis vakar.
Es lūkojos uz savu brāli un māsu, kuriem tik daudzas lietas padevās.. Es lūkojos uz citiem, redzot viņu talantus un spējas, to potenciālu, ko Dievs viņos ielicis. Bet es neredzēju savējo. Viss, kas bija man, tā bija cerība, ka Dievs mainīs mani, manu sapratni, apstākļus un lietos mani tā, kā Viņš to vēlas.
Kādā no šīm reizēm es centos saprast, kas manī ir tāds īpašs, kas ir tas, ko es varētu darīt un nāca doma:
Viss ko es māku ir daudz runāt,
Nebaidīties iepazīties ar cilvēkiem,
Patīk palīdzēt,
Un vērot lidmašīnas.
Kaut kādā veidā, Dievs, Tu to lietosi!
Tajā brīdī man ar to pietika. Es apzinājos, ka tas nenosaka manu vērtību Dieva acīs. Bet kuram gan negribas darīt ko īpašu, ko tādu, ko novērtē.
Es biju bērns, pusaudzis, bet Dievs redzēja manas asaras. Es ticu, ka Viņš smaidīja, jo Viņš redz tālāk par mani. Viņš redzēja šodienu. Un Viņš redz rītdienu. Viņš mani mainīja, mainīja manu uztveri, mācīja skaļi izteikt Viņa dotos sapņus. Laiks, ir pagājis laiks.. Un:
Ikdienā runāju, tulkoju, vadu, darbojos..
Strādāju Bībeles skolā un kalpoju draudzē, ārpus tās..
Cilvēki man ir dārgi un īpaši..
Un joprojām veros debesīs vērojot lidmašīnas, lūdzot pēc iespējas vēlreiz lidot..
To rakstu, lai pagodinātu Dievu! Un lai sev atgādinātu, ka pat tagad lūkojoties uz cilvēkiem, kuri sasniedz savus sapņus, esmu pateicīga Dievam par to darbu, ko Viņš ir izdarījis manā dzīvē! Mans ceļš vēl nav beidzies!
Arī Tavs nav! Pat tad, kad Tu neredzi, nesaproti, Viņš zina! Viņš lūkojas uz Tevi un smaida! Un saka:"Ir vēl! Ir vēl!"
Komentāri
Ierakstīt komentāru