IkDiena ar Visaugstāko..

Turpinājums iepriekšējam ierakstam, kas ir bijis par svētību man un ceru, ka arī Tev! Turpinājums:          Šī gada laikā esmu sapratusi, cik svētīgi ir būt Viņa gribā un atdot visas lietas Viņam! 2011. gada ziemā un pavasarī es nezināju, ko darīšu nākamajā gadā (studentu gadā). To visu biju atdevusi Dieva rokās, jo ticu, ka Viņa griba ved uz dzīvību, bet mana uz nāvi. Tāpēc mana lūgšana ikdienā bija, lai Viņš liek Savu sapni manā sirdī! Tā nebija viegla lūgšana, jo tā lauza manu gribu, manu ego, bet mācīja uzticēties Dievam!     Internetā meklēju skolas, kur vēl iesniegt dokumentus paralēli iesniegumam RSU. Apdomāju ārsta palīga profesiju. Meklējot uzgāju koledžu, kur ne tikai var apgūt ārsta palīga profesiju, bet arī vecmātes profesiju, pie tam netika prasīts eksāmens bioloģijā. To ieraugot man iemirdzējās acis, jo par to biju domājusi, tikai citur prasīja eksāmenu bioloģijā (es liku ķīmiju). Nesu to visu Dieva priekšā un jo v...

Šī mana dzīves lapaspuse ietver ilgāku laika posmu manā dzīve, un manā liecību kladē tie ir vairāki ieraksti atsevišķos laika posmos. Ar to vēlos dalīties, jo tā ir bijusi un joprojām ir liela mācība man pašai, bet arīdzan tik liela svētība man pašai. Ticu, ka arī Tev! Sākums:        Ir kāds brīnišķīgs teiciens: "Ja Tavā priekšā aizveras durvis, Dievs kaut kur noteikti atvērs logu!" Jā, ar mani tas notika visai sāpīgā, bet svētītā veidā.        Ar Dievu esmu jau no 8. gadu vecuma, bet kā jau bieži notiek ar pusaudžiem, arī es atslābu. es zināju ļoti daudz par Dievu, bet man nebija attiecības ar Viņu - ne Bībeles lasīšana, ne lūgšanas. Bet Dievs ir labs, Viņš velk pie Sevis. Es pamazām atgriezos pie Viņa. 12. klasē es biju aizdegusies un laimīga. Mācījos, gatavojos eksāmeniem, biju jau savu dzīvi izplānojusi. Apsvēru domu par dzīvošanu Rīgā, jo plānoju studēt RSU. Man likās, ka tas ir tas, ko Dievs grib priekš manis. Es bij...

Katra meite ne piedzimst kā princesīte! Viņa aug un pienāk brīdis, ka skatoties spogulī viņa vairs neredz princesīti , bet redz briesmoni , redz savas nepilnības raksturā, izskatā un attiecībās ar Dievu! Tā tas ir. Es esmu tam pierādījums! Tikai Dievs ir tas, kurš to var mainīt! Tas mierinājums , ko sievietei var sniegt vīrietis nekad nebūs tik pietiekošs, lai radītu viņā pārliecību par sevi! Neviens vārds, ko saka draudzenes nespēs neko mainīt . Tikai vārds , kas nāk no Dieva maina, tikai Viņa teiktais atstāj tādu pārliecību , kura paliek mūžīgi, kuru neviena ienaidnieka bulta nespēs sašaut! Šī garā ceļa laikā, Viņa lielajā žēlastībā, man bija kāda īpaša atklāsme no Viņa. Bija kārtējā reize, kad biju lūgšanās. Biju kļūdījusies. Man uzausa aina - kāda es tagad esmu Dieva priekšā? Es redzēju sevi tumšā vietā, uz ceļiem lūdzot Dievam piedošanu , raudot. Es biju tērpta tumšā , netīrā , ar pelniem noklātā maisveidīgā drēbē . Tur pārņēma drūmums un izmisums . Bet tad...

  Agrāk, domājot par Debesīm, mani pārņēma tāda savāda sajūta. Tas likās tik nereāli būt kaut kur mūžīgi. Jo mūžība, tas ir ilgi. Šo nepatīkamo sajūtu dēļ, es nedomāju par Debesīm.   Bet Dievs izmaina sirdi, un jo tuvāk Viņam esmu, jo vairāk domāju par Debesīm!   Kādas ir manas Debesis? Man Debesis ir vieta , kur esmu kopā ar Tēvu . Es skrienu Viņa rokās un Viņš mani ceļ gaisā, priecājas, griež Sev apkārt un smejas. Tā ir vieta, kur es varu ierāpties Viņa klēpī, just Viņa siltumu, Viņa sirdi, būt drošībā, bez bailēm un asarām! Debesis tā ir vieta , kur esmu kopā ar Jēzu . Mēs abi staigājam pa skaistu dārzu un runājamies. Tā ir vieta, kur mēs apsēžamies zem ābeles un baudām brīnišķīgo klātbūtni. Viņš stāsta par Sevi, atklāj Savu sirdi, es savu, lai gan Viņš to tāpat pazīst. Es esmu drošībā! Debesis ir vieta , kur es nokļūstu kopā ar Svēto Garu . Tā ir vieta, kur baudu vēl dziļāku Viņa tuvību! Mans Sargs, mans Draugs, mans Palīgs. Tā ir vieta, kur nekad nemit...