IkDiena ar Visaugstāko..

Apvainošanās ir ekstra, ko es nevaru atļauties. Tā maksā pārāk dārgi. Tā paņem manu mieru, manas attiecības, manu spēku un pretī dod tikai patmīlības barošanu un upura lomas veidošanu. Tā grauž, tā dedzina, tā šķir, tā attur, tā pieaug, tā posta. Beigu beigās no tā vairāk ciešu es pati nekā cilvēks uz kuru es esmu apvainojos. Viņš var pat to nenojaust. Jo bieži to noklusē un izpauž pasīvajā agresivitātē. Vai arī ļoti atklāti, liekot otram piedzīvot lielu vainas sajūtu, kas ne vienmēr ir vietā. Ar apvainošanos es varu mēģināt ieslodzīt kādu citu, bet pilnīgi noteikti cietumā atradīšos es pati! Apvainošanās ir ekstra, ko es nevaru atļauties, tāpēc esmu to izslēgusi no sava iepirkšanās saraksta. Vairāk lūkojos uz mīlestību, mieru, prieku un piedošanu. Mēs visi to esam saņēmuši, vai ne? Kā ir ar Tevi? Jo visa bauslība ir vienā vārdā izpildīta, proti, tanī: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu .-   Bet, ja jūs savā starpā kožaties un ēdaties, tad pielūkojiet, ka jūs cits ci...

Vai Tev ir tā gadījies, ka kāds Tevī iesēj domu sēklu, kurai vēlāk izrādās lielāka nozīme, kā Tev sākotnēji likās? Man ir. Vairāk kā vienu reizi. Reiz man sanāca kāda nejauša saruna, kurā man kāds cilvēks pateica vārdus, kuriem ir tik liela vērtība. Viņš teica: Ilva, es gribu, lai Tu zini, ka mēs Tevi mīlam Tevis pašas dēļ un ne tā dēļ, ko Tu dari! Bija patīkami to dzirdēt, bet es līdz galam nesapratu. Es pat domāju pie sevis: “Kāpēc viņš man to saka? Vai tad es domāju, ka cilvēki mani mīl tā dēļ, ko es daru?” Es nesapratu to līdz brīdim, kad uzsēdos uz sēkļa.. Kad viss dzīvē bija par daudz – par daudz atbildības, par lielu ārējs spiediens un par mazu gribas spēks. Un prātā bija vēlme nolikt kaut ko malā, visu atstāt un palikt mierā, kaut uz brīdi. Bet tad prātā iezagās doma - a, kas būs, ja es visu nolikšu malā un neko nedarīšu? vai mani mīlēs? vai par mani atcerēsies? vai es būšu kādam vajadzīga? Un tad es atcerējos šos vārdus.. Es sapratu, ka tas ir tas, kā es par sevi domāj...