Pāriet uz galveno saturu

Dievs ir VARENS!!!


       Tāds Viņš ir bijis un ir un būs no iesākuma līdz pat galam, gan Tavā, gan manā dzīvē! Ir pagājis, kāds laiks kopš mana pēdējā ieraksta, tomēr Dievs nav mainījies! Kā es to zinu? Esmu pieredzējusi to un pieredzu to ikdienas.
       Šis laiks nav bijis visvieglākais manā dzīvē. Kā jau ikviens, arī es cīnos ar dažādām problēmām. Viena no tām ir negatīvas domas par sevi. Nevis tā, ka es domātu par sevi, ka esmu pēdējais radījums no visiem, bet gan tā, ka nepieļauju cerību savā dzīvē, ka Dievs gribētu darīt manā dzīvē, ko tik ļoti īpašu vai arī citiem ikdienišķu, bet man tik dārgu. Es ļāvu rūgtumam, bailēm, slinkumam, pašžēlošanai un vienaldzībai ienākt savā dzīvē. Tas zaga manu prieku. Bet tam tā nav jābūt! 
      Jo, zini ko? Dievs ir paredzējis Tavā un manā dzīvē daudz vairāk nekā mēs spējam iedomāties! Viņš grib mūs svētīt, dot to labāko! Netici?
Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, saka Tas Kungs, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat. Kad jūs Mani tad piesauksit, Es jums atbildēšu, un, kad jūs nāksit un Mani pielūgsit, Es jūs paklausīšu. Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Jeremijas 29:11-13
      Dievam par mani un Tevi ir miera domas - Viņš negrib, lai es un Tu dzīvotu nemierā.. Viņš mūs ir glābis! Devis cerību, cerību, ko Viņš beigās piepildīs! Dievs Tev un man ir paredzējis, ko tik ļoti īpašu. Varbūt mēs to vēl neredzam, bet es ticu, jo tā stāv rakstīts, ka Viņš darīs! Es ticu, ka Viņš to, ko sola, izpilda! Tikai, tas mūsu uzdevums ir meklēt Viņu un Viņa gribu!
      Tas var nelikties viegli un arī saprotami, bet paļaujoties uz Svētā Gara vadību, Tu tiksi vests tur, pie Viņa! Tur nav ne rūgtuma, ne slinkuma, ne bailes, ne pašžēlošanas, arī ne vienaldzība! Tur ir patiess prieks, patiess dzīvesprieks! 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Es gribu, lai Tu zini...

Vai Tev ir tā gadījies, ka kāds Tevī iesēj domu sēklu, kurai vēlāk izrādās lielāka nozīme, kā Tev sākotnēji likās? Man ir. Vairāk kā vienu reizi. Reiz man sanāca kāda nejauša saruna, kurā man kāds cilvēks pateica vārdus, kuriem ir tik liela vērtība. Viņš teica: Ilva, es gribu, lai Tu zini, ka mēs Tevi mīlam Tevis pašas dēļ un ne tā dēļ, ko Tu dari! Bija patīkami to dzirdēt, bet es līdz galam nesapratu. Es pat domāju pie sevis: “Kāpēc viņš man to saka? Vai tad es domāju, ka cilvēki mani mīl tā dēļ, ko es daru?” Es nesapratu to līdz brīdim, kad uzsēdos uz sēkļa.. Kad viss dzīvē bija par daudz – par daudz atbildības, par lielu ārējs spiediens un par mazu gribas spēks. Un prātā bija vēlme nolikt kaut ko malā, visu atstāt un palikt mierā, kaut uz brīdi. Bet tad prātā iezagās doma - a, kas būs, ja es visu nolikšu malā un neko nedarīšu? vai mani mīlēs? vai par mani atcerēsies? vai es būšu kādam vajadzīga? Un tad es atcerējos šos vārdus.. Es sapratu, ka tas ir tas, kā es par sevi domāj...

Kāpēc es esmu tur, kur esmu?

Vai Tev kādreiz ir bijis jautājums Dievam, kāpēc Tu dari to, ko dari? Kāpēc Tu esi tur, kur esi? Un kas ir tas, ko Dievs grib, lai Tu savā dzīvē dari? Ak, šie jautājumi ilgi aizņēma manu prātu.. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc es devos uz Baltijas kalpošanas skolu (BSM). Es gribēju saprast, kur tālāk iet un kur virzīties savā dzīvē. Viena no lietām, ko es nesapratu ir tas, kāpēc Dievs mani bija licis slavēšanas grupā, ja katra reize slavēšanā man bija kā pārbaudījums. Es atceros, ka kādu laiku gavēju par šo jautājumu un Dievs vienkārši atbildēja: "Man tevi tur vajag!" Nu, ja vajag, tad vajag! Es nekad nebiju uz to tiekusies, nekad nebiju gribējusi būt slavēšanā. Patiesībā, es pat no tās bēgu! Bet Dievam ir cits plāns! Viņš lēnām, pamazām mainīja manu sirdi un ieveda paklausībā. Tad es to nesapratu, ka pašlaik manā dzīvē notiek lietas, kas mani sagatavo tam ceļam, kas ved tuvāk mērķim. Zini, Dievs bieži mums neatklāj visas tās lietas, kuras ir paredzējis mūsu dzī...

Ir vēl

Reiz sen senos laikos, patiesībā, pat vairākas reizes, es raudot biju uz ceļiem Dieva priekšā Viņam jautājot:   Vai man maz ir kāds talants? Vai ir kaut kas ko es varētu izdarīt tik labi, cik vien varu? Vai man kādreiz kas izdosies? Šī aina ir tik spilga, ka redzu to joprojām it kā tas būtu bijis vakar. Es lūkojos uz savu brāli un māsu, kuriem tik daudzas lietas padevās.. Es lūkojos uz citiem, redzot viņu talantus un spējas, to potenciālu, ko Dievs viņos ielicis. Bet es neredzēju savējo. Viss, kas bija man, tā bija cerība, ka Dievs mainīs mani, manu sapratni, apstākļus un lietos mani tā, kā Viņš to vēlas.  Kādā no šīm reizēm es centos saprast, kas manī ir tāds īpašs, kas ir tas, ko es varētu darīt un nāca doma: Viss ko es māku ir daudz runāt,  Nebaidīties iepazīties ar cilvēkiem,  Patīk palīdzēt, Un vērot lidmašīnas. Kaut kādā veidā, Dievs, Tu to lietosi! Tajā brīdī man ar to pietika. Es apzinājos, ka tas nenosaka manu vērtību Dieva a...