Agrāk, domājot par Debesīm, mani pārņēma tāda savāda sajūta. Tas likās tik nereāli būt kaut kur mūžīgi. Jo mūžība, tas ir ilgi. Šo nepatīkamo sajūtu dēļ, es nedomāju par Debesīm.
Bet Dievs izmaina sirdi, un jo tuvāk Viņam esmu, jo vairāk domāju par Debesīm!
Kādas ir manas Debesis?
Man Debesis ir vieta, kur esmu kopā ar Tēvu. Es skrienu Viņa rokās un Viņš mani ceļ gaisā, priecājas, griež Sev apkārt un smejas. Tā ir vieta, kur es varu ierāpties Viņa klēpī, just Viņa siltumu, Viņa sirdi, būt drošībā, bez bailēm un asarām!
Debesis tā ir vieta, kur esmu kopā ar Jēzu. Mēs abi staigājam pa skaistu dārzu un runājamies. Tā ir vieta, kur mēs apsēžamies zem ābeles un baudām brīnišķīgo klātbūtni. Viņš stāsta par Sevi, atklāj Savu sirdi, es savu, lai gan Viņš to tāpat pazīst. Es esmu drošībā!
Debesis ir vieta, kur es nokļūstu kopā ar Svēto Garu. Tā ir vieta, kur baudu vēl dziļāku Viņa tuvību! Mans Sargs, mans Draugs, mans Palīgs.
Tā ir vieta, kur nekad nemitēsies skanēt slavas dziesma Dievam! Kur nebūs asaras, kur nebūs bēdas, kur nebūs sāpes! Tā ir vieta, kur valda brīvība, dzīvība, prieks, miers. Tā ir tik skaista vieta..
.. kur vēlos būt. Bet esmu vēl šeit, tā ir Dieva griba. Tomēr Viņa žēlastība ir tik liela, ka jau šeit es varu baudīt kādu daļu no tām tuvajām attiecībām, kas mani sagaida Debesīs!
Atliek vien piebilst, ka mulsinošās sajūtas ir prom!
Tādas ir manas Debesis. Kādas ir Tavas?
Komentāri
Ierakstīt komentāru